Tā bija lietaina diena, gandrīz vakars un es lēni nācu uz mājam. Mēs tani laikā dzīvojam Piņķos. Gāju lēni, jo biju jau krietni stāvokli un mani pēkšni pārnema ta sajūta ka tas ko es redzu ir tik fantastisķi skaisti, klusi un vienkarši. Bija tik žēl ka man nav līdzi fotoaparāts, es zināju ka es pat nākamdien ietu un centītos iemūžināt to ko jūtu šobrīd, tas nebūtu pat tuvu tam, ko es varu iemūžināt tagad. Es vienkarši panemu telefonu un to nofotografēju/ Zināju ka kvalitāte nebūs izcila un drošvien pat nebūs ko parādīt citiem, bet zini ko? man liekas ir skaisti!!! Krāsas un migla ir tik labas cik to spēja ierakstīt telefona kamera, tuvu tam ko es izjutu un redzeju.
